Litoterapija

E-pasts Drukāt

Piedāvājam konsultācijas minerālakmens izvēlē un iespēju tos iegādāties

Jau kopš senseniem laikiem ir pētīta un pielietota minerālakmeņu iedarbība uz cilvēkiem, viņu raksturu, veselību, aizsardzību. Šī mācība tiek saukta par litoterapiju (grieķu valodā “lithos” nozīmē akmens).

Iespējams, pareizāk to būtu saukt par minerālterapiju, jo mācība un darbošanās notiek tieši ar minerāliem. Piedāvājam klientiem pēc viņu individuālā horoskopa noteikt piemērotus minerālakmeņus, kā arī tos iegādāties.

  • Ārstnieciskie minerālakmeņi, čakras līdzsvarojošie akmeņi
  • Mīlestības, biznesa, radošo, ezoterisko u.c. spēju veicinošie akmeņi
  • Talismani, minerālakmeņi personīgai, mājas, biznesa un auto aizsardzībai

Īss ieskats litoterapijas vēsturē

Minerāli kā rotājumi, talismani, amuleti un ārstnieciskie elementi tikuši izmantoti senajā Ēģiptē, Persijā, Indijā un Ķīnā. Sevišķi populāri vienmēr bijuši tieši kristālveidīgie minerāli.

Kristāli ir cieti priekšmeti. Vārds kristāls cēlies no grieķu vārda “kristallos”, kas nozīmē ledus. Senie grieķi ticēja, ka kristāls ir ūdens, ko dievs sasaldējis ledū.

Vissenākie atradumi, kas vēstīja, ka jau senie cilvēki lietojuši minerālus un dārgakmeņus, vismaz kā rotas lietas, tiek datēti ar 12 gadu tūkst. p.m.ē.

Senie šumēri un asīrieši 5 gadu tūkst. p.m.ē. nēsāja krelles ar dārgakmeņiem, daži no tiem pieminēti slavenajā šumēru eposā par Gilgemešu.

Izpētot apbedījuma vietas un senās piramīdas Nīlas upes ielejā atklājās, ka senajiem ēģiptiešiem cieņā bija ahāts, tirkīzs, smaragds, lazurīts, oniks, serdoliks un jašma.

Daudz interesantas informācijas atklājās, atrokot faraona Tutanhamona kapenes.

Milzīgs daudzus minerālu tika atrasti izpētot ķīniešu valdnieku kapenes.

Ziemeļamerikas indiāņi, arī maiji, acteki izmantoja minerālus dažādās ceremonijās.

Apmēram 315. g. p.m.ē. tika sarakstīts Feofrasta darbs “Par akmeņiem”. Šajā pat laikā tiek izgatavoti pirmie akmeņu apstrādāšanas mehānismi.

Indiešu “Vēdās” tiek stāstīts par dimantiem, pērlēm, smaragdiem, rubīniem, safīriem un topāziem.

Ķīnā viens no senākajiem traktātiem par mineraloģiju ir sarakstīts apmēram 500 gadā p.m.ē..

Daļa informācijas iegūta pateicoties Ēģiptes laika papirusiem.

Līdz mums ir nonākuši Plutarha, Plīnija vecākā un Hēroda vēstījumi par minerālu brīnumaino iedarbību.

Viduslaiku Eiropā populāras bija nelielas enciklopēdijas, kurās tika aprakstītas akmeņu īpašības.

Tikai 1784. gadā franču mineralogs Renē Žists Aijs publicē savu teoriju par kristālu uzbūvi.

Diemžēl svētās inkvizīcijas laiks neveicināja šīs mācības attīstību, tieši pretēji. Tomēr, pilnībā to aizliegt arī neizdevās, jo pat Bībelē tiek pieminēti vairāki svētie akmeņi. Kopumā Bībelē kristāli pieminēti 200 reizes. Konkrētāk figurē 31 akmens, bet 12 ir izcelti jo īpaši, jo tie iekļauti svētā Ārona krūšu rotājumos. Un tie ir: ahāts, ametists, tirkīzs, smaragds, granāts, lazurīts, nefrīts, oniks, serdoliks, krizolīts, dzintars un jašma.

Vecajā Derībā vēstīts, ka dārgakmeņi bijuši iestrādāti senebreju priestera krūšu plāksnītē.

Tomēr, kā jau noprotat, minerālu ir vairāki simti un interese par to ietekmi pasaules vēsturē nekad nav mazinājusies. 1820. g. austriešu mineralogs Frīdrihs Moss piedāvāja izveidot minerālu cietības tabulu. Minerāliem ir dažāda cietības pakāpe (no 1 –10, kurā pēc cietības vismīkstākais ir talks, bet cietākais dimants), krāsa, forma (mēdz būt 7 dažādas formas) un ķīmiskā formula, kā arī ieguves vieta. Tas viss kopā, tad arī padara šos minerālus vienu no otra atšķirīgus.

Dabā minerāli “aug” līdzīgi kā ziedi un koki, tādejādi uzņemot dabas dotās enerģijas, gan no Zemes, gan Saules, gan apkārtējās vides. Biezi vien minerāli savienojas, saaugot kopā un iegūstot pat citu nosaukumu (piem. ametrīns – veidojas no ametista un citrīna saauguma).

Tā pa īstam minerālu fizikāli ķīmiskās īpašības tiek aprakstītas no 8. – 12. gs., pateicoties arābu zinātniekiem. Mūsdienu mineraloģijā darbojas likumi, kas noformulēti 20. gs beigās, pateicoties vēsturniekam V. Davam.

Dažiem minerāliem ir arī savs atklāšanas datums, kaut gan, iespējams, tie bijuši pazīstami jau daudz senākā pagātnē. Arī nosaukumi dažiem minerāliem tikuši piešķirti mūsdienās. Tā piemēram, Aleksandrīts savu nosaukumu ieguvis 1842. gadā, un nosaukts par godu Krievijas imperatoram Aleksandram II. Savukārt, termins “citrīns” tika ieviests mineraloģijā 1747. gadā. No latīņu valodas citreus – citrons, šis akmens ieguvis savu nosaukumu pateicoties dzelteni zaļganajai krāsai. Amazonīts, savukārt savu nosaukumu ieguvis pateicoties tā ieguves vietai Amazones upes baiseinā. Čaroīds toties atklāts Sibīrijā pie upes Čaras  tikai 20.gs.

Mineraloģijā nav speciālas “periodiskās sistēmas” kā ķīmijā, lai iedalītu minerālus, tomēr tie tiek sistematizēti. Pirmā minerālu un dārgakmeņu klasificēšanas metode tika piedāvāta 1860. gadā no vācu mineraloga K. Klūges puses. Līdzīgi darbojās arī vācu mineralogs, profesors H. Hjuriks, kurš izdalīja dārgakmeņus un pusdārgakmeņus.

Minerālakmeņu pielietošana

Akmeņi (minerāli, dārgakmeņi, pusdārgakmeņi) pilda ne tikai talismanu funkciju (sargā no ļaunas acs, nelaimēm, vairo bagātību), bet labvēlīgi iedarbojas arī uz cilvēka veselību (piemēram, mazina sāpes, novērš matu izkrišanu, dziedē alkoholismu, nomierina nervus, utt. ) un raksturu (mazina vai pastiprina kādu rakstura iezīmi, attur cilvēku no pārgalvīgas rīcības). Līdz ar to katram cilvēkam atbilst vairāki akmeņi. To izvēli nosaka gan cilvēka horoskopu zīme, gan tās valdošā planēta, gan tās piešķirtās sliktās un labās rakstura īpašības, gan tās ar veselību saistītās problēmas (katra horoskopu zīme valda pār noteiktu cilvēka ķermeņa daļu, orgānu, tāpēc tas ir jāsaudzē un ar to visbiežāk ir saistītas saslimšanas, sāpes).

Lai talismans labāk iedarbotos, ir jātic viņa spēkam, jāpanāk kontakts ar to. Vislabākās sekmes sagaidāmas tad, ja iemācīsimies “elpot caur akmeni”. Tas nozīmē, ka mēs iztēlojamies sevi neredzama atmosfēras slāņa ieskautu un domās cenšamies caur akmeni “iesūkt” to sevī un tad izkliedēt pa visu ķermeni vai slimo orgānu. Vingrinājums jāveic vairākas reizes dienā. Liela nozīme arī pašiedvesmai, tātad, jo svarīgāk ticēt akmens spējām.

Jo mazāk akmens apstrādāts, jo lielāka tam enerģija, tāpēc tā saucamie talismanu akmeņi neizceļas ar sevišķu skaistumu, jo tie ir vienkārši apstrādāti smilšu mucās. Daži no tiem jānēsā parastā ādās siksniņā, saskarē ar miesu, bet citi sudraba ietvarā. Ir arī tādi akmeņi, kas jātur darba kabinetā vai mājās, jāiešuj apģērbā vai vienkārši jāieliek maciņā.

Lai noteiktu sev piemērotu akmeni, izmantojiet speciālista padomus!

Ja esat ieinteresējies par litoterapiju, apmeklējiet mūsu piedāvātās lekcijas! Lekciju grafiks atrodams sadaļas "Skola, kursi,lekcijas" apakšsadaļā.