Madagaskaras burvība un minerāli

E-pasts Drukāt

Madagaskaras burvestība, dārgakmeņi

Iedzīvotāji

Madagaskarā esmu bijusi piecas reizes, un ilgākais laiks, ko esmu tur pavadījusi - pusgadu, neizbraucot no valsts. Esmu iepazinusi malagašus mazliet vairāk, nekā parasts ekskursants, divas nedēļas atpūšoties pludmalē, tāpēc sākšu ar pašu iedzīvotāju aprakstu.

Stāsta, ka viņi esot indonēziešu un āfrikāņu pēcteči, Madagaskarā ir samērā daudz cilšu, kurās atšķirības manāmas ne tikai ārējā izskatā, bet arī tradīcijās. Viņu pašu vidū visaugstāk kotējas malagaši ar relatīvi gaišu ādas krāsu un taisniem matiem (tādi parasti ir merinu cilts pārstāvji, kas mīt galvaspilsētā un uzskata sevi par karaļu dinastijas pēctečiem), viszemāk - tumšādainie, "čirkainie". Vispār liela daļa vietējo uzskata, ka viņi ir metisi un dzīvo Indonēzijā. Protams, liela atšķirība  -  vai cilvēks nācis no laukiem, vai pilsētas, un kāds ir viņā materiālais stāvoklis. Tas viss nosaka to, ar ko malagašam drīkst precēties un kādā tonī un pozā runās ar viņu, vai attiecīgi - viņš ar kādu. Ar vislielāko piesardzību izturas pret dienvidniekiem, jo, lai gan viņi pārsvarā nāk no dziļiem laukiem, taču no viņiem arī baidās, jo tur visvairāk dzīvo burvji un raganas. Parasti katram pilsētniekam ir kāds kalpotājs vai vairāki - visbiežāk tie ir kādi nabadzīgi radinieki no lauku rajoniem, kuri strādā par dažu latu algu un pieticīgu uzturu. Jāpiezīmē, ka daudzi no viņiem runā ne tikai malagasiski, bet arī franciski, pilsētā gadās, ka kāds zina angļu valodu; toties baltajam ir jāzina vismaz divi vārdi malagasiski: vazaha - kā viņu dēvē vienmēr uz visur (nozīmē balts, arī bagāts) un lafo be (ļoti dārgi).

Tradīcijas un burvestības

Lai gan rīsus un zebu drīkst ēst visi malagaši, tomēr daudz ko citu liela daļa no viņiem nedrīkst. Piemēram, cūkgaļu, krokodīlu vai ķiploku, jo daudziem malagašiem ir daudzi fady jeb tabu - jo vairāk fady, jo vairāk malagašs nodarbojas ar burvestībām. Tā man stāstīja paši vietējie - piemēram, ja šis nelaimīgais būs nogrēkojies (piemēram, aptaustījis cūkgaļu), viņam jādodas pie sava ciema burvja ar jēru padusē un jāatzīstas savos nodarījumos un jādara, ko šis liek. Reiz vienā kvartālā, kur dzīvoju, bija fady stādīt ķiplokus.

Madagaskarā vispār raksturīgs sinkrētisms - svētdienās dziedādami daudzi no viņiem draudzīgi dodas uz baznīcu, bet pārējās dienas var pielūgt senčus vai kādus garus, kā arī doties pie raganas vai burvja. Vispieprasītākā, neapšaubāmi ir vīriešu aizvilšanas māksla - dēļ šī pasākuma tiek vārītas burvju zāles, kas vēlāk tiek iebarotas nelaimīgajam. No malas izskatījās, ka tās visnotaļ labi iedarbojas pat uz baltajiem, pie tam tādiem, kuriem līdz tam melnās skaistules nemaz tīkamas nelikās.

Visvairāk raganu ir dienvidos. Malagaši mīl stāstīt, ka raganas noģērbjas plikas, ieziežas ar eļļu un naktīs dejo kapos. Daudzi apgalvo, ka tā esot balta patiesība. Tikai raganu kļūstot mazāk, jo cilvēki mēdzot tās nomētāt ar akmeņiem. Bez akmeņu mētāšanas raganu varot aizbaidīt ar zebu jostu.

Malagaši vispār ir ļoti neparasti cilvēki - arī būdami skolojušies Eiropas universitātēs, viņi turpina ziedot senčiem. Sākumā mani izbrīnīja, kādēļ, pat pie galda atverot ruma pudeli, malagašs pirmās lāses nolej kaktā - izrādījās, ka tās domātas senčiem. Tomēr visdīvainākā malagašu izdarība laikam ir famadihana jeb mirušo atgriešanās. Pirmo reizi ar šo pasākumu saskāros, kad kādā sestdienas rītā ap pusseptiņiem mani uzmodināja tādas bungas un bazūnes, ka likās - pasaules gals nāk virsū. Izgāju uz balkona paskatīties, kam par godu sarīkots šāds "festivāls". Skatam atklājās kādi cilvēki divsimts, kas dejodami un spēlēdami devās pa ceļu ar ziediem rotātām, ārkātīgi aizdomīgām nestuvēm, kurās atradās kaut kas ievīstīts segās. Nestuves bija vairākas, zem katrām - pa četriem jautriem malagašiem. Tikai pēc laika uzzināju, ka nestuvēs atradušies miroņi - pie tam, ne jau svaigi! Kā vēlāk izrādījās, malagaši savējos mirušos nerok zemē, bet tādās kā nelielās būvēs liek uz plauktiņiem, tinot speciālās drēbēs. Tad pēc kāda laika, kad ir pietiekami naudas, lai uztaisītu pamatīgus svētkus, mironis tiek pārtīts jaunā lupatā un nēsāts apkārt. Pie tam jānēsā ne tikai viens, bet visi iespējamie miruši radinieki. Kā stāstīja kāda vietējā, vajadzīgs novelt no šīs miroņu būves kaut kādus akmeņus, bet priekš tam - jāziedo senčiem dažas lāses stiprā dzēriena (ruma vai toaka gasy - cukurniedru "kandžas"), citādi akmeņi nost neveļas. Šī tradīcija sevišķi lielā cieņā tiek turēta dienvidos. Vispār jau malagašam katru gadu vajadzētu rīkot famadihanu, taču ne vienmēr pietiek naudas, jo nepieciešams upurēt vismaz vienu nabaga omby un pēc tam to izbarot viesiem. Nav viegli pabarot savus radus, jo tādā tuvākā ģimenes lokā malagašam vienmēr sanāks ko pabarot  kādus pārsimts cilvēku šādā pasākumā. Ko viņi vēl ar tiem miroņiem dara? Kāds baltais zināja stāstīt, ka dažā vietā viņus sēdinot arī pie galda, bet tām vecajām lupatām, kurās šis bijis ietīts, vispār varot atrast daudz veidu, kā pielietot burvestībās - kādam iebāzt ēdienā, ja vajag savaldzināt, vai, ja vajag palikt stāvoklī... Tāda, daudzveidīga ir šī malagašu dzīve. Patiesībā viņiem ir brīnišķīgas teikas un nostāsti, ko kādreiz būtu vērts darīt zināmu tālāk.

Tirgus un dārgakmeņi

Ar ko vēl slavena Madagaskara? Man liekas, ka ļoti pievilcīgs ir Madagaskaras tirgus - ne gaļas paviljons, kur no saulē izkārtiem jēliem omby gabaliem malagašs ar putekļu slotiņu atgaiņā mušas, bet suvenīru tirgus, kurā var nopirkt dažādus jaukus ādas, raga, koka un drēbes izstrādājumus, gleznas un, protams, dārgakmeņus un rotakmeņus, ar kuriem Madagaskara ir slavena. Visinteresantākais ir tirgošanās process: ja baltais runās tikai angliski, tad cenas būs astronomiskas, pie tam liela daļa viņu vispār nesapratīs, ja franciski - tad jau labāk, taču visizdevīgāk ir šo to zināt vietējā valodā - tad var nokaulēt uz pusi, divām trešdaļām. Taču jāatzīst, ka nopirkt labas kvalitātes dārgakmeni iznāks reti, jo parasti viņi tiek briesmīgi apstrādāti - šķībi greizi, kas drīzāk piemērotāki Āzijas patērētājam nekā mūsējam. Pie tam līdzās īstajiem safīriem, rubīniem un smaragdiem būs sastopami arī viltojumi, piemēram, mākslīgi audzēti rubīni, kurus var izrādīties grūti atšķirt no īstajiem, var arī zilā safīra vietā iemānīt zilu špineli vai, sliktākajā gadījumā - arī parastu krāsainu stiklu. Tad jau labāk izvēlēties kādus izstrādājumus no rotu akmeņiem, piemēram, kādu ametista olu vai rozā kvarca lodi. Tomēr lētticīgie un nopelnīt gribošie tūristi parasti ir labs ķēriens vietējiem krāpniekiem - zināmi daudzi gadījumi, kad iebraucējus "aptīra" visur - sākot ar tirgu un beidzot ar valsts iestādēm. Tādēļ arī šī valsts atrodas tādā attīstības līmenī - ārzemniekiem ātri vien pāriet vēlēšanās ieguldīt naudu, kad viņi zaudē visu - sākot ar naudu un beidzot ar dārgo tehniku karjeros, ko ierēdņi var konfiscēt praktiski jebkurā laikā, ja viņiem tas šķiet izdevīgi. Krāpnieki sastopami gan vietējo melnādaino, gan arī dažādu tautību vietējo "balto" vidū, tāpēc jābūt ļoti piesardzīgam, ja "uznāk vēlēšanās" iesaistīties biznesā - tādu piedāvājumu ir daudz, tomēr gandrīz vienmēr tie beidzas bēdīgi.

Dārgakmeņu drudzis.

Madagaskara, būdama viena no nabadzīgākajām pasaules valstīm, ir ļoti bagāta ar dabas resursiem, un starp tiem ļoti nozīmīgu vietu ieņem dārgakmeņi, pusdārgakmeņi un rotakmeņi. Mans tēvs sāka strādāt šajā valstī deviņdesmito gadu vidū zaļo granātu - cavorītu - ieguves vietā. Tolaik šī salas vārds tik plaši nebija izskanējis pasaulē saistībā ar dārgakmeņiem. Kā viņš stāstīja - tajā laikā reiz tika atklāta zilo safīru atradne un sākās īsts dārgakmeņu drudzis. Netālu no mana tēva darbavietas atradās ciems Iļajakaka, kurā atradās divas vai trīs būdiņas. Pusgada laikā iedzīvotāju skaits izauga līdz pusmiljonam. Tā tas notiek vēl joprojām - kā tiek atklātas jaunas atradnes, cilvēki dodas uz turieni, cerībā iegūt bagātību. Tomēr strādāt šādā veidā var būt ļoti bīstami - izrokot šauras un dziļas alas, malagaši īpaši nedomā par drošību, un tās mēdz iegrūt, aprokot dažus no tiem dzīvus. Citādi kā par "caurumiem zemē" šādas ieguves vietas būtu grūti nosaukt. Līdzīgi iegūst arī zeltu - galvenais darbarīks ir lāpsta un spainis.

Madagaskaras bagātības ir patiešām daudzveidīgas, no dārgakmeņiem un pusdārgakmeņiem var minēt safīrus, rubīnus, smaragdus, turmalīnus, granātus, akvamarīnus, kā arī citi, mazāk pazīstami. Arī rotakmeņi, piemēram, kalnu kristāls, dūmkvarcs, jašma, ahāts un daudzi citi ir apbrīnas vērti. Tomēr visbiežāk, pieminot Madagaskaru, cilvēku iztēle saistās ar safīru. Lai gan nav zināms, cik ilgi tā būs, jo saistībā ar globālo ekonomisko krīzi dārgakmeņu ieguve ir samazinājusies.

Aprakstu sagatavoja Horoskopu Pasaules konsultanti mineraloģijas, ģeoloģijas jautājumos.

Ja esat ieinteresējies par minerālakmeņiem, varat tos iegādāties mūsu salonā, kā arī varat apmeklēt lekcijas par minerālu pielietošanu sadzīvē. Lekciju grafiks atrodas sadaļas "Skola, kursi, lekcijas" apakšsadaļā.